Romāns par paaudzi, kas smilšu kalnu ielokā 19. un 20.gs.mijā cēla un radīja latvisko Rīgu. Artura Heniņa (1932), vēstures zinātņu doktora, publicista, daudzu romānu autora, jaundarbs "Es, smilšu kalnu jātnieks" aptver Rīgas vēsturē interesantu, līdz šim literatūrā neatspoguļotu Rīgas priekšpilsētu un centra apbūvēšanas periodu no 1885. līdz 1903.gadam, kad sevi piesaka latviešu kapitāls, latviešu arhitekti un latviešu būvuzņēmēji. Būdams vēsturnieks, autors detalizēti apraksta tā laika svarīgāko ēku - Vidzemes tirgus ēkas, Jaunās Ģertrūdes baznīcas, Latvijas Bankas ēkas būvniecību.

"Pie Daugavas deltas ūdens plašumiem senā akmens Rīga piedzima un visus astoņus gadsimtus auga, cieši skauta smilšu kalnu vainagā. Šīm Baltijas jūras ūdenī skalotām un vēju sapūstām kāpām ir savdaba vieta pilsētas likteņos. Kad šeit apmetās brīvlaistie Vidzemes un Kurzemes zemnieki, bezvārda pauguri atdzīvojās. Katlakalnā, Ziepniekkalnā, Torņakalnā, Dzegužkalnā un Grīziņkalnā izauga spēka pilna latviešu Rīga. Ik rītu te zirgus jūdza pilsētas vieglie un smagie ormaņi, modās mūrnieki, kokamatnieki un krāsotāji, lai dotos būvēt vienu no pasaules jūgendstila pilsētām. Vēsturiskais romāns "Es, smilšu kalnu jātnieks" ir vēstījums par paaudzi, kas šajos kalnos iesakņojās pagājušajā gadsimtu mijā, no bērniem kļuva par jaunekļiem, vīriem un pilsētas saimniekiem." (Autors)