Pieķēru sevi sēžam pie teksta, kurā mēģinu pateikt, ka cilvēks iekārtots tā, lai pat gribēdams nespētu saskatīt lietas to lielajās kopsakarībās. Pēc tam sapratu, ka rakstu par cilvēku uzticamo pavadoni nodevību. Tomēr visvairāk vēlējos panākt, lai, visu to lasot, vismaz dažas reizes aizrautos elpa un lasītājs iesauktos – tā taču nevar būt! Bet tā notiek. Kādreiz diemžēl, bet citreiz – par laimi.”
Arno Jundze

“Tas tikai tā liekas, ka mēs kontrolējam situāciju. Vienmēr atradīsies kāds, kas pēdējā brīdī ieviesīs notiekošajā savas izmaiņas.”

Naivs jauneklis sapņo par romantisku nākotni ar plaši atvērtām iespēju durvīm, bet nonāk Afganistānas kara ellē, kur spiests darīt visu, lai viņam vispār būtu kāda nākotne, bet šajā nākotnē nogalināt būs vieglāk nekā mīlēt. Gulagu pārcietis luterāņu mācītājs kalpo Dievam vientulībā, jo ciema ļaudis ar viņu nereti baidās pat sveicināties. Talantīgs pētnieks tūkstošgades mijā lolo domu par zinātnisku karjeru, bet, lai uzturētu ģimeni, kļūst par traktoru pārdevēju. Reiz slavens, bet nu atkarībā iestidzis žurnālists priecājas, jo atradis mūža lielo materiālu, nenojaušot to, ka viņu izmanto specdienesti.
Raganu prāvu laikmeta atbalsis, nāve un mīla Parīzē, gājiens uz klusuma valstību un noklausītu telefona sarunu, slepus nokopētu vēstuļu, īsziņu tekstu fragmenti, kuri pašam lasītājam jāliek kopā kā mozaīkas gabaliņi.

“Es droši zinu – mīlestība un nenojaušamas asinssaites mūs vieno cauri gadsimtiem, bet sapņi, kurus redzu, mēdz piepildīties.”