Latvija pusgadsimtu ir bijusi atšķelta no ārpasaules. Dzīve padomju Latvijā kardināli atšķīrās  gan no tās, kas bija līdz 1940. gadam, gan no tās, kas veidojās pārējā Eiropā aiz dzelzs priekškara. Padomju režīms mēģināja uzspiest savus uzskatus un vērtības, kas ietekmēja gan to, kā cilvēki varēja izpaust savus talantus un politiskos uzskatus, gan to, kā viņi redzēja savu vietu pasaulē, gan viņu vērtību sistēmu. Šie mēģinājumi bieži bija nesekmīgi, tomēr padomju režīms ietekmēja cilvēkus ne tikai ar oficiālajām ideoloģiskām nostādnēm un vērtībām, bet arī ar neoficiālo un atklāti neatzīto praksi – blata un privilēģiju sistēmu, kas balstījās uz kompartijas izveidoto hierarhiju, ar kompromisiem starp ideoloģiskajiem postulātiem un reālās dzīves vajadzībām.

Grāmatā aplūkots, kā dzīvi padomju Latvijā ietekmēja ideoloģija, vara un ekonomiskā kārtība, kādas bija brīvības taustāmās un materiāli netveramās robežas. Sniegts ieskats teorētiskajā kontekstā, kas ir aktuāls padomju režīma pētniecībā, diskusijās par totalitārisma, revizionisma un postrevizionisma pieejām.