Žurnālista, rakstnieka un sabiedriskā aktīvista Imanta Liepiņa jaunā grāmata aicina lasītāju līdzi smagā reidā — alkatībai pa pēdām, lai noskaidrotu Zolitūdes Maximas katastrofas cēloņsakarības. Ilgstoša dokumentu viltošana būvdarbu gaitā, naudasmaisu un viņu lobistu spiediens uz Latvijas valsti, ar Kremli saistīta nauda Zolitūdes objektā, sistemātiska valsts organisma noārdīšana peļņas maksimalizēšanai un izvešanai uz ofšoriem, 35 eiro un 55 centu naudassods par noziegumiem, kas noveduši pie 54 cilvēku nāves un vēl citu sakropļošanas — šie un daudzi citi slēptie faktori tiek izgaismoti pētījumā «Nāvējošie gaisa dārzi».

«Šīs grāmatas pamatuzdevums — sniegt pārskatāmu kopskatu uz visu, kas noskaidrojies laikā kopš katastrofas, jo līdz šim visi fakti, ziņas un dati, kā arī to izvērtējumi lielākoties ir bijuši izmētāti pa daudziem un dažādiem oficiāliem dokumentiem, preses izdevumiem, portāliem, TV un radiopārraidēm, sociālo tīklu ierakstiem, ziņu aģentūru arhīviem utt. Tomēr tas ir tikai viens no pētījuma mērķiem — Maximas asiņainā drupu kaudze ir apsūdzība peļņas kārei, laupītājkapitālismam un korupcijas institucionalizācijai, kas uzspiesta Baltijai kopš 1991. gada, maskējoties it kā aiz viena margināla ekonomikas zinātnes paveida, proti, neoliberālā monetārisma.

Ideoloģiskā ziņā Zolitūdes katastrofas aizmetnis tika ielikts vēl pirms Maximas dibināšanas. 54 cilvēku slepkavība ir sekas garumgarai notikumu ķēdei, kuras sākums uztaustāms ekonomikas lekcijās Čikāgas universitātē sešdesmitajos, Čīles stadionos izpildītajās slepkavībās Pinočeta režīma laikā, bezvēsts pazudušo brazīliešu nezināmajos likteņos pēc militārā apvērsuma septiņdesmitajos, Argentīnas un Urugvajas ekonomiku sagrāvē militāro huntu saimniekošanas (un slepkavošanas) laikā astoņdesmitajos. Tā ideoloģija, kas padarīja iespējamu Zolitūdes katastrofu, vēl pirms Baltijas neatkarības atgūšanas bija noslepkavojusi simttūkstošus un iedzinusi nabadzībā simtmiljonus visā pasaulē.»
Imants Liepiņš


Šīs balsis ir vientuļas, bet pēc 10-15 gadiem šodienas varai draudzīgie apelēs, ka līdzīgi Liepiņam domājuši jau no bērnības. Ir tik svarīgi, ka šis apkopojums paliek liecībai par notikušo.
Gundega Repše


Imants Liepiņš ir latviešu žurnālists, rakstnieks un sabiedriskais aktīvists. Strādājis par ekonomikas žurnālistu vadošajos Latvijas medijos, kopš Eiromaidana veidojis reportāžas Neatkarīgajā Rīta Avīzē kā speciālkorespondents Ukrainā, bet kopumā viņa darbi parādījušies vismaz 35 dažādos laikrakstos, žurnālos, portālos un raidošajos medijos. Piedalījies dokumentālo filmu uzņemšanā Latvijā, Itālijā, Nīderlandē, Ukrainā. Strādājis toksisko atkritumu kontrabandas apkarošanas kampaņā Itālijā un abu Libērijas pilsoņu karu noziegumu izmeklēšanas komisijā Rietumāfrikā (Truth and Reconciliation Commission of Liberia). Ilggadējs starptautiskās vārda brīvības organizācijas Reporters Sans Frontières līdzstrādnieks Baltijas valstīs. Kopš 2016. gada darbojas Latvijas Žurnālistu savienības valdē. Brīvajā laikā uzstājas kultūras iestādēs ar lekcijām par dokumentālās literatūras žanru. Šī ir autora sestā grāmata.