Description

AUTHOR Apele, A.(Antonija), 1932-
TITLE Prasme runāt publiski / Antonija Apele.
PUBLISHER/YEAR Rīga
Zvaigzne ABC
[2011]
PHYSICAL DESCRIPTION - 135, [1] lpp. : il. + 1 CD.
NOTES Ieraksti diskā: Dūkšana - balss vingrinājumi, vingrinājumu tabula, teksta vingrinājumi, ātrrunas vingrinājumi, uzskaitījuma un jēdzieniskie salikteņi, teikuma loģiskā analīze.
ISBN 9789934022807
UDC NUMBER 808.5

Copies

Location Address Count Shelf Status
Bibliotēka 01.2 1 Is checked out Issued until 13.09.2019

Annotation


Dikcija -- Teksta loģiskā analīze -- Publiskā runa

Latvijas radio režisore un runas pedagoģe Antonija Apele (1932) dzimusi Latgalē, jaunībā sapņojusi kļūt par pianisti, absolvējusi Svešvalodu fakultāti, 1958. gadā iestājusies Teātra fakultātes režisoros, četrus skaistus gadus strādājusi Liepājas teātrī, bet mūža lielāko daļu – Latvijas radio. Viņa ir aptuveni pusotra simta radioiestudējumu režisore. Antonija Apele ir nenogurstoša runas pedagoģe – vairāku paaudžu aktieri, žurnālisti, televīzijas un radio diktori un pat dažs ministrs ir Antonijas Apeles audzēkņi.

• Cilvēki, kas iziet viņas skolu, pareizi runā visu mūžu. Diāna Bērza, radio režisore
• Leģendāra runas mākslas skolotāja. Kārlis Streips, žurnālists


Skolotāji un lektori, politiķi un valstsvīri, topošie advokāti un bērnudārza audzinātāji, sarīkojumu un ceremoniju vadītāji, absolventi un abiturienti, bakalauru un promocijas darbu aizstāvētāji, māmiņas, kurām jāteic pateicības vārdi audzinātājai, un tēvi, kuriem jāvada skolas vecāku sapulces...visi, kam nākas vai patīk publiski uzstāties – šī grāmata domāta tieši jums!

Grāmatas mērķis ir
• atgādināt latviešu valodas skaņu pareizas izrunas likumus
• piedāvāt vingrinājumus, kas nepieciešami, lai iegūtu un saglabātu elastīgu runas aparāta muskulatūru
• piedāvāt vingrinājumus pareizas elpošanas izkopšanai un balss diapazona paplašināšanai
• ar piemēriem radīt priekšstatu par to, kas ir teksta loģiskā analīze
• sniegt draudzīgus ieteikumus, kas noder pirms publiskas uzstāšanās

Kad bija pēdējā reize, kad tu tā pa nopietnam esi darbinājis savu runas aparātu? Ja tu vari tikt pieskaitīts pie cilvēku vairākuma, tad nekļūdīgi var teikt, ka tas bija brīdī, kad nāci pasaulē. Tieši mūsu dzīves pirmie gadi ir tie, kad mūsu runas mehānisms tiek darbināts visdabiskākajā veidā.

Paklausies bērnus runājam - manuprāt, nav nekā dabiskāka un emocionāli bagātāka par maza bērna runu. Taču ar nožēlu jāatzīst, ka laika gaitā mēs šo prasmi pazaudējam, jo pieaugot cenšamies atdarināt citu cilvēku runas veidu, tādējādi pazaudējot savas, tikai mums raksturīgās runāšanas īpatnības.

"Katra cilvēka īpatnējā, tikai viņam raksturīgā runāšanas veida izkropļošanas briesmas draud, tuvojoties pusaudža vecumam." Tāpēc ir svarīgi vērot ne tikai sava runas veida attīstības gaitu, bet vienlaikus arī savu bērnu runu, un nepieciešamības gadījumā iesaistīties tā korekcijā, jo lietas, kas nevērīgi tiks palaistas pašplūsmā, vēlākos gados var ļoti nepatīkami atspēlēties un izpausties kā nespēja skaidri un saprotami izteikties.

Grāmatas "Prasme runāt publiski" pirmā nodaļa tiek veltīta īpašu vingrinājumu apgūšanai, kuru pareiza izpilde būtiski uzlabo ikviena runātāja dikciju. Protams, neizpalika arī atsevišķu vingrinājumu izmēģināšana, kurus pildot, sapratu, ka manā gadījumā līdz skaidrai dikcijai vēl daudz darāmā... Nedaudz mulsināja atsevišķos gadījumos visai sarežģītie vingrinājumu skaidrojumi iesaistot dažādus anatomiskus terminus (piem., "Mēles sāni piekļaujas augšzobiem, saskaroties arī ar cietajām aukslējām, vidusdaļā veidojas iegarena renīte, pa kuru izplūst gaiss, radot skaņu s."). Tos atšifrēt varēju tīri tikai intuitīvā līmenī, tāpēc būtu bijis labi, ja tiktu iekļauts kāds ilustratīvs materiāls, kurš to visu vizuāli parādītu, vai vismaz identificētu atsevišķos terminus.

Otrā daļā tika aplūkoti runas tekstu veidošanas pamatprincipi, kuri lika man saprast, ka šodien daudzas, iespējams, ļoti labas runas, tiek apaudzētas ar nekam nevajadzīgiem vārdiem, kuri rezultātā liedz uztvert runas patieso jēgu. Neviļus rodas iespaids, ka sabiedrībā valda uzskats, jo vairāk - jo labāk, taču, pēc vairāku piemēru aplūkošanas, nākas secināt, ka tomēr, jo kodolīgāk - jo labāk. Bet to noteikti nevajadzētu uztvert kā tādu unikālu recepti, jo ikvienas runas gatavošanā jāņem vērā konkrētās mērķauditorijas iezīmes. Tikai mērķtiecīgi radīta runa radīs vajadzīgo efektu. "Katrā teikumā (kā uzrakstītā, tā izrunātā), lai cik garš tas būtu, ir tikai viens vārds, kura dēļ šis teikums ir ticis radīts."

Visbeidzot grāmatas nobeigumā autore pievēršas jautājumam par publisko runu kā tādu, uzsverot, ka "klausītājus pārliecināt var tad, ja viņi saprot, ko viņiem saka. Bet klausītāji var saprast, ko viņiem saka, tikai tad, ja runātājs pats saprot, ko viņš saka." Šajā nodaļā autore mēģina mazināt nepatieso stereotipu, ka par oratoriem piedzimst, lai gan vienlaikus jāatzīst, ka "katram pašam jāmēģina noteikt, cik daudz viņam devusi daba un kas būs jāpanāk ar darbu." Un ar to tiek domāts visnotaļ smagu darbu, jo cilvēks šodien ir iemācījies sev pakļaut teju visu pasauli, taču vienīgais, kā pakļaušana cilvēkam sagādā manāmas grūtības, ir viņš pats.

Interesanta un līdz šim vēl nepieredzēta lieta šķita komplektā pievienotais CD, bet jāsaka, ka tas lika nedaudz vilties, jo gaidīju, ka bez ierunātajiem balss vingrinājumiem, tajā būs kaut kas vairāk, piemēram, gatavu runu, uzrunu vai apsveikumu uzmetumi dažādām dzīves situācijām, papildus mēlmežģi un vingrinājumi, kurus apjoma dēļ nebija vērts iespiest pašā grāmatā, pieļauju, ka autorei tādu ir pārpārēm, utt.. Taču neskatoties uz to, noklausoties diskā iekļautos ierakstus, nekas cits neatlika, kā vien dziļi paklanīties runas vingrinājumu izpildītāju priekšā, jo tie no tiesas parāda, uz ko ir vērts tiekties.

Contact information

Any questions? Write us

Help

Follow us

Links